Šajā sezonā Ivara Cinkusa vadītais kamerkoris “Ventspils” vai Collegium Vocale Ventspilsi, kā viņi sevi sauc kopš šī gada augusta, uzstādījis personīgo rekordu, apgūstot latviešu lielformas skaņdarbus: septembrī Liepājā un Ventspilī notika Pētera Butāna kantātes “Ventspils rudens” pirmatskaņojums, novembrī Ventspilī skanēja Raimonda Tigula “Dod, Dieviņi”, maijā Rīgā nodziedāta Imanta Kalniņa “Oktobra oratorija”, jūlija sākumā Ventspilī izskanēja “Dzejnieks un nāra”, bet 7. augustā, teicamas reklāmas ieintriģētajai un jo kupli sanākušajai publikai tika vēl viens jaundarbs –   Uģa Prauliņa folk-baroka opera Operas ficta pasaules pirmizrāde.

Nosaukums Opera ficta uzveduma programmas skaidrots divējādi: “Tiešā tulkojumā no latīņu valodas tā ir neīsts/ izdomāts darbs, vai arī – uz praktiskām iemaņām balstīts muzicēšanas veids, kad fiksēts nošu teksts tiek brīvi papildināts ar dažādiem elegantiem iestarpinājumiem un izrotājumiem..”. Tālāk tekstā saka Ivars Cinkuss: “Arī sižetiski mūsu stāsts ir ficta, jo, kaut balstīts uz patiesiem vēstures pagrieziena punktiem, tā ir mūsu versija par notikumiem 17. gadsimtā, kad Kurzemi un Vidzemi plosīja poļu-zviedru karš un notika asas protestantu un katoļu sadursmes”.

Uzveduma divus cēlienus veido kontrastējošu skatu virkne. Libreta autori (Ivars Cinkuss un Uģis Prauliņš) operai pierastas caurviju attīstības vietā piedāvā izdomātu notikumu mozaīku, kuras gabaliņus atdala Cinkusa un Zigfrīda Muktupāvela lasīti vēstures liecību citāti. Dziedāts tiek latīņu, latviešu un renesanses laika angļu valodā, runāts – latviski.

Neparastajā izrādē tiekas solisti: Zigfrīds Muktupāvels (Pusmūža kungs, sabiedrisko attiecību speciālists) un Jānis Kurševs (Gara gaismu alkstošs jauns cilvēks no meža, Ērģelnieks) – kā galvenie varoņi. Kungs parādās operas sākuma skatos, abi kopā ceļo uz Angliju, ciemojas galmā, atgriežas mājās. Jaunais cilvēks kļūst par vajātas raganiņas (Lalita Čihradze ēnu teātrī, Krista Audere uz skatuves) glābēju. Otrajā cēlienā jaunieši slēpjas baznīcā. Ziemassvētki, pavasaris, Jāņi, rudens – kāzu laiks. Kara laikā vīri līksmo muižas dzīrēs. Kungs kalpu kārtīs nospēlē savus īpašumus un arī jauno cilvēku. Trio “Šmite, Kārkle, Cinkuss” programmā pieteikti kā rituāldziedātāji un ir tautas balsis, kas skan vairāk otrajā, bet ļoti spilgti pirmajā cēlienā Suitu apdziedāšanās dziesmā (gan bez Cinkusa). Collegium Vocale Ventspils bez muzikāliem uzdevumiem (kora dziedājumiem) veic arī ne mazums individuālu aktierisku darbību, iejūtoties atšķirīgos tēlos un pat uzņemoties dažu notikumu virzīšanu. Īpaši daudz uzdevumu ir vīriem, kuri šajā uzvedumā dominē.

Orķestra bedrē katra cēliena sākumā, ignorējot tradicionāli nemanāmu ierašanos, draiski ielec, iekāpj, ieveļas tikai šim uzvedumam apvienojušies mūziķi: vijolnieces Agnese Kanniņa-Liepiņa un Liene Brence, Ilze Grunte un Arnolds Kārklis ar ģitārām un mandocello, blokflautistes Kristīne Stumbure un Ieva Birzkopa, čellists Ainārs Paukšēns un džeza kontrabasists Andris Grunte, kā arī sitaminstrumentālisti Matīss Akuraters un Kristaps Pavlovskis, un Valdis Muktupāvels ar kokli, dūdām, āžragu un šakuhači. Pie taustiņinstrumentiem – klavesīna, pozitīva, sintezatora – ieceres autori   Ivars Cinkuss un Uģis Prauliņš.

Iejušanos 17. gadsimta vidē veicina mākslinieka Ivara Mailīša radītā skatuves telpa – dekorācijas mainās lielās skatuves centrā uzbūvētajā mazajā skatuvē, kurā gan darbojas, gan ārpus tās rosās solisti un koristi. Mākslinieka radītā vide ir līksmi rotaļīga, gan statiskos dekorāciju elementos, gan kuģīšos, kas, koristu roku nesti, raiti slīd pa sieviešu grupas kustībā virmojošu zila auduma jūru, iezīmējot pirmā cēliena Anglijas brauciena sākumu un otrā cēliena beigas – it kā traģisko, bet vizuāli raito kāršu spēles skatu, kad rimta kustība aiznes zaudēto īpašumu attēlus. Kontrastam ieviesta romantiska burvība otrā cēliena sākuma idillē – baznīcas interjera atveidojums, uz kura fona jaunais Ērģelnieks (Jānis Kurševs) teic runu un dodas orķestra bedrē, lai spēlētu izglābtajai meitenei (Krista Audere). Gan maiga, gan vitāla ir gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa izvēlētā krāsu palete, kas kompensē koristu melno ietērpu un pastiprina kopējo mozaīkas noskaņu, atšķirīgu iekrāsojot ik skatu.

Izteiksmīga, daudzveidīga un spilgta ir Ivetas Ērkšķes veidotā režija. Tā šoreiz ietver arī dinamisku ēnu teātri pirmā cēliena beigās – raganu skatā un spilgtu uzdzīves ainu kara dzīrēs otrajā cēlienā. Vieglas ironijas iekrāsota izsmalcinātība (galma dejas pirmajā cēlienā), lācīgs humors (vīru deja pirmajā cēlienā) lirika un erotika parādās Agra Daņiļēviča veidotajā kustību kopumā ar deju kopas “Liedags”dejotāju grupu, solisti Lolitu Čihradzi un Collegium vocale Ventspils dziedātājiem.

Mūzikā – koros, retos solodziedājumos un instrumentālnumuros klātesoši sacerējuma žanrā pieteiktie baroka un tautas mūzikas elementi, kas parādās arī interesantos apvienojumos – gan vieglu roku iezīmētos (galma dejas), gan teksta un mūzikas kontrastā izceltos (fināla koris Dies irae ar turpinājumu tautas dziesmā “No kumeļa pavaicāju vai dzīt garu birzumiņu”, kura laikā no skatuves dzīlēm izaug Dzīvības koks). Dinamiskākās ainās jūtama arī džeza un rokmūzikas dvesma. Kā spilgtākie akcenti atmiņā paliek barokālās galma dejas uzveduma sākumā, Jāņa Kurševa dziedājumsun groteskā, skotiski latviskā vīru deja Anglijas brauciena skatā, sulīgā Suitu dziedāšana (Zane Šmite, Kristīne Kārkle-Puriņa un divas Collegium vocale meitas) un dinamiskais raganu tiesas koris Kyrie eleison ar ugunīgi iekrāsoto, ekspresīvas mūzikas pavadīto ēnu teātri – raganu vajāšanu. Otrajā cēlienā – liriskā idille (diemžēl, bez dziedāšanas, toties ar Jāni Kurševu orķestra bedrē pie pozitīva), tad paraupjās dzīres ar vairākiem negaidītiem pavērsieniem un dinamiski spilgtās krāsās veidotiem numuriem. Gandrīz fiziski sāpīga ir koristu ielaušanās Andra Gruntes aizrautīgajā improvizācijā, kad, Riharda Rudzīša ierosināti, vīri ķer ģitāras no orķestra bedres, lai vienotos primitīvā ritmā. Vizuāli spilgts kontrasts – dzīvā bilde izveidojas, orģiju dalībniekiem sastingstot. Pavisam negaidīta ir vēderdejotājas (Lolita Čihradze) parādīšanās, izaugšana no dzīru galda – kā trusīša uzrašanās burvju mākslinieka cilindrā. Cēliena turpinājums ir mazāk spilgts. Noslēgums, tāpat kā pirms dzīrēm tēlotie latviskie laika riti, paliek dzīru ēnā.

Klausītāji ir atsaucīgi, bet kājās neceļas, lai arī ventspilnieki tā mēdz darīt, lai arī kopumā Prauliņa Opera ficta – raibi krāsaina, aizrautīgi, rekordīsā laikā iestudēta. Valdzinošs spēles prieks orķestra bedrē, lielisks radošās brigādes veikums, Collegium vocale Ventspils jaunā atraisītībā un Cinkuss, kurš ir visur. “Tā nekas!” – vestibilā satiekoties cits citam saka klausītāji (tulkojot pārējās valsts iedzīvotājiem tas nozīmē – labi.)

Intervijā Latvijas Radio 3 “Klasika” 7. augusta rītā autori pauda cerību, ka Opera ficta dzīvos arī tālāk. Veiksmi vēlot, atļaušos ieteikt samazināt runāto teksta daļu (labāk lasīsim ventspilnieka Guntara Tennes grāmatas par Kurzemes hercogisti 17. gadsimtā). Un ja vēl Zigfrīdam Muktupāvelam un Jānim Kurševam būtu vairāk, ko dziedāt..!

Avots